Burvis pārvērš cilvēku par vilkatu.

8. Krēsliņu Jānis Malienā. «Latviešu teikas», I, 9.

Vecos laikos, kad vēl Dieviņš zemes virsū staigāja, Zagadu ciemā, Alsviķu pagastā bija lepnas kāzas. Trīs dienas un trīs naktis kāzinieki ēda, dzēra un jandalējās, bet gariņus neviens neatminēja. Trešās dienas vakarā ienāk sirms vecs vīrs ar gaŗu baltu bārdu. baltu spieķi rokā, ubagu tarbu kaklā un žēlīgā balsī lūdz, lai tam dodot naktsmāju. Bet brūtgāns un brūte skarbi atbild: «Tu, tāds plukata, teitan iedrošinājies naktsmāju prasīt? Vazaņķiem naktsmājas nav. Ej mežā, vilku midzeni naktsmāju dabūsi!» Nabadziņš vēl reiz lūdz, bet kāznieki to izsviež pa durvim ārā. Vecītis aiziet ne vārda nesacījis, bet gabaliņu pagājis, atskatās uz kāzniekiem atpakaļ un saka: «Pie vilkiem mani sūtījāt, par vilkiem paši paliksit, un iesit līdz pastara dienai pa mežu apkārt kā vilki kaukdami, bet atpestīšanas meklēsit velti. Tikai tam taps grēki piedoti, ko medinieki nošaus.» Tikko vecītis šos vārdus bija izrunājis, tad tūliņ brūtgāns un brūte ar visiem kāzniekiem par vilkiem pārvērtušies, kaukdami ieskrēja mežā. No tā laika ap Zagadu ciemu bija ļoti daudz vilku, bet lielākā daļa no tiem nebija īsti vilki, bet vilkači. No cilvēkiem vilkači nebēg, bet asarainām acim žēli uz tiem noskatās. No medinieku lodēm tiem nav bail, jo nāvi tie gaida kā atpestīšanu. Bet arī turienes medinieki vilkačus pazīst un sargās viņus šaut, bīdamies padarīt slepkavību. Taču kādureiz notiek, ka mednieks, domādams šāvis vilku, nošauj vilkaci. Bet vilku dirādams, zem vilka ādas atrod cilvēka miesu, ko tad tāpat vilka ādā slepeni aprok mežā. Vēl nesen Alsviķos dzīvojis vecītis, kas jaunās dienās liels medinieks būdams, vilku šaujot bijis nošāvis vilkaci. Nākošu nakti viens Zagadu ciema kāzinieks parādījies mediniekam sapnī un pateicies par atpestīšanu.

P i e z ī m e. Šo teiku ir uzņēmis arī A. Lerchis-Puškaitis (VII, I, 907, 1), bet bez vajadzības pārgrozījis Krēsliņa valodu. Še gan, kā redzams, «gariņu» vietā būs bijis «Dieviņš» , jo, cik atminos, Krēsliņš labprāt sapņoja par dieviem, gariem un varoņiem. Arī P. Bērziņš, kas šīs pasakas izdevis, stāstīja, ka viņš kādas neticamas lietas esot atmetis. P. Š.