11. V. Visocka no Z. Rasnās Sakstagala pag. Latvju kultūras kr.

Seņ, seņ tys beja. Vīnā mīstiņā, natuoli nu meža, stuovēja krūgs. Tymā krūdziņā beja sataiseitas lelas kuozas krūdzinīka meitai Dzēŗa un dancuoja vysu nedeļu. Turpat dzeivuoja vīns ubogs, vacs, sierms vecīts ar garu boltu bordu. Jis dabuojis tū zynuot, ka krūgā ir kuozas, sadūmuoja aizīt maizes papraseit. Atguoja un suoka lvugt, bet krūdzinīks dusmīgs izsvīdja ubogu uorā nu ustobas. Nabadziņš vēl reizi liydzja, let krūdzinīks tū izsvīdja pa durovom laukā uz sātas, teikdams: «Ej mežā pi vylkim un prosi maizes!» Ubogs suoca rauduot un soka: «Ja jvus mani pi vylkim syutīt, tad paši paliksit par vylkim! » Un tikkū jis pasacīja tū, kai vysi cylvāki, kuri beja krūgā, payka par vylkim, un aizskrēja uz mežu. Ubogs laimīgs īguoja otkon krūgā un palyka tur dzeivuot krūdzinīka vītā par kungu. Bet krūdzinīks ar vysu sovu saimi vēl tagad :skraida mežā, jo medinīki nav jūs nūšuovuši.