Burvis pārvērš cilvēku par vilkatu.

14. Liepiņš Engurē. LP, V, 125, 44, 7.

Reiz visi lieli cilvēki izgājuši zvejot, tikai bērni palikuši mājā. Te ievilcies istabā nabags un dāvājis bērniem sviesta maizi. Citi baidījušies no nabaga, bet viens lielāks puika paņēmis sviesta maizi un ēdis. Nabags nu teicis uz puiku: «Gara astiņ' pakaļā, pelēki svārki mugurā!» un tūliņ aizgājis. Bet puika drīzi vien palicis tāds ērmots: skrējis laukā, skrējis iekšā, beidzot aizskrējis kūts priekšā un palicis par pelēku vilkaci ar garu asti. Citi bērni istabā teikuši: «Re, re, kāds pelēks suns ieskrēja aitu kūtī ! » Pēc laba brīža puika ieradies istabā itin tāds pats, kā jau arvienu: sveiks, vesels. Bet pārnāk nu lielie cilvēki: atron kūtī visas aitas noplēstas. Sāk taujāt - bērni stāsta: «Ienāca nabags, deva sviesta maizi, Jancis apēda, skrēja laukā. skrēja iekšā un nemaz nebijās no pelēkā suņa, kas kūtī ieskrēja.» Ā! lielie tūliņ nopratuši, kā te noticis, un dzinušies nabagam pakaļ. Panākuši, atveduši atpakaļ un tikmēr veco nēģēli pēruši, kamēr atņēmis puikam nelāgo amatu.