Burvis pārvērš cilvēku par vilkatu.

15. H. Skujiņa Smiltenē.

Reiz dzīvojusi vienā smilteniešu mājā jauna meita un saukuši viņu par Mārietu. Reiz viņa aizgājusi lopus ganīt. Ganījusi Mārieta lopus mājas tuvumā mežā un pamanījusi, ka kas no augšas sviež vilkiem kukulīšus. Tas bijis tais laikos, kad vilki no augšas baŗoti. Mārieta to redzējusi, paķērusi vienu kukulīti un mazu, mazu gabaliņu no viņa noēdusi. Aiz krūma bijis vilks, tas palicis bez kukulīša un žēli, žēli gaudojis no izsalkuma. Sadzinusi Mārieta lopus laidarā un bijusi pavisam jocīga, uz meža pusi vien skatījusies. Dažas dienas vēlāk velējušās ar saimnieci. Te saimniece mana, ka Mārieta paliek tāda nevaļjīga. Kamēr saimniece nogriezusies, tikmēr Mārieta mežā iekšā! Pēc pusstundas mājnieki dzirdējuši nāburgos kliedzienus: «Vilks! Vilks! Vilks aitās!» Drīz vien arī pārnākusi Mārieta ar aitu. Pēc kādām dienām Mārieta atlabusi un stāstījusi savus darbus tālāk. No sākuma gan bijusi tāda kaunīga un bailīga. Mājas lopus Mārieta, kad tā pārvērtusies par vilkatu. neesot aiztikusi.