Vilkats atsvabināts.

5. D. Ozoliņš Jaun-Rozē. LP, VII, I, 914, 6.

Arājs tīrumā ēdis pašu laiku pusdienu, kad pie tā pienācis vilks un asarainām acim uz to skatījies. Arājs pazinis vilku par vilkatu un nopratis, ka tas vēlas kādu kumosu dabūt ēst. Arājam bijis vilkatas žēl, tādēļ pasniedzis ar nazi maizes gabaliņu. jo ar roku nedrīkstējis dot. Vilkata paķēris maizi ar visu nazi un tūliņ aizskrējis projām. Rudenī, Rīgā nobraucis, tas iegriezies pie kāda nama tēva. Agrāk visi ceļinieki no tiem Rīgā tapa pamieloti ar kāpostiem, gaļu, biezu putru un alu. Te ēzdams, tas uz galda ieraudzījis savu nazi, ar ko vilkatam savā tīrumā bija sniedzis. (Dāvis Mellezers raksta, ka nazis bijis pie galda piekalts). Namnieks zemnieku ievērojis, ka tas nazi tā apskata, un sācis ar to runāties un ceļiniekam izstāstījis, ka šis to no vilkatām esot izpestījis, tam maizi ar nazi pasniegdams. Par to namnieks ceļinieku bagātīgi apdāvināja.

P i e z ī m e. Fr. Mūrnieka teika no Lejas pag. (VII, I, 905, 1). Puisis, darīdams pakaļ saimniekam, pārvēršas par vilku. Tikai pēc ilgiem gadiem viņš dabū no ganiem maizi un top atkal par cilvēku. P. Š.