Vilkats atsvabināts.

7. G. Zommers Gulbenē. LP, VII, I, 915, 7

Viens nabags gājis pa lielu mežu un apkusis apsēdies grāvja malā. Noņēmis kulīti no muguras un ēdis. Te - kur gadījies, kur ne - vilks, ātriem lēcieniem pieskriedams, izkampis kulīti no rokām un ar visu maizi projām. Divi dieni vēlāk nabags iegājis vienā krogā un ieraudzījis svešam cilvēkam savu maizes kulīti un vaicājis: kur viņš šā kuli esot grābis? Svešais atteicis: «Es biju tas vilks, kas tev kulīti no rokām izrāva. Daudzreiz paldies, ka mani ar savu maizi izglābi no vilkaču sērgas.»

P i e z ī m e. Fr. Mūrnieks Lejas pag. uzrakstījis teiku, kur vilkacis no arājiem paņēmis kancīti maizes, apēdis, paklanījies un aizgājis (VII, I, 915, 8). P. Š.