Vilkats atsvabināts.

15. Audzis Inciemā. Jkr. II. LP, VII, I, 927, 1.

Braslas upē ir saliņa. Uz šo saliņu atrodas liels akmens. Šinī saliņā zem akmeņa bijusi vilkačiem saejas vieta. Katrs nesis uz turieni savu nesamo. Šajā saejas vietā viens par vilkaci palicis vīrs ticis par durvju sargu. Viņam tapis iedots skals, kam abi gali apdedzināti, par zobenu. Vasara gājusi uz beigām, citi vilkači gribējuši, lai vīrs paliek viņu sabiedrībā, bet vīrs pretojies, jo gribējis tikt atpakaļ pie cilvēkiem. Rudenī citi vilkači vareni spiedušies virsū, lai pierakstoties, bet vīrs kā ne, tā ne. Beidzot atnācis liels, brangs, vecs vilkacis. Šis nu stājies vīram virsū, prasīdams, vai vīrs pierakstīšoties, vai ne. Vīrs atģidies, un atradies minētā saliņā uz lielā akmens kails un pliks. Visapkārt šņācis un krācis Braslas ūdens, bijis rudens uzplūdums. Vīram kliedzot, piebraucis tuvējais saimnieks ar plostiņu un izvedis vīru malā, iedevis tam paēst un drēbes ko apģērbties. Vīrs aizgājis mājā visiem par lielu brīnumu, jo domājuši. ka viņš kur nobeidzies: vai noslīcis, vai nosities.