18. A. Gari-Juone no 60 g. v. Putnu Broņislava Kokorevas pag.

Seņuok Atašīnē vīna meita bejuse pataisīta par vylkati. Sīnu pļuovja vīns cylvāks pūra pļovuos, nūstruodoj jis vysu dīnu, vokorā atīt uz budku, budka jam bejuse saslīta nu egļu zorim. Atguojis uz budku, sakur guni, pavuorej putras un suoc vakariņuot. Verās: aiz budkas tup vylkate un tai gauži verās uz juo: jai osoras kai pupas tai i veļās par purnu. Vylkate tup un smiļkst, jam palīk vvlkates žāļ, jis atgrīž maizes kancīti un, pasvīž viņai. Maizes kancīti kuorīgi apāduse vylkate nūmat uodu un cylvāka prīškā nūstuoja skaista meita. Meita nu prīcas sumynuoja jam rūkas un beja cīši laimīga, ka spruka valā nu vylka uodas. Jei pastuostīja, ka vīna būrinīca pataisīja jū par vylkati. kam naguoja pi juos bruoļa par sīvu. Prīcīgs beja i sīna pļuovējs, ka izgluobja sīvīti nu taidas nalaimes, sēdēja obeji pi gunskura un par šū tū runuoja. Puišam patyka bejušuo vylkate un jis suoka tū svuotuot, jei beja ar mīru īt pi taida cylvāka, kurs izgluobja jū nu medinīka lūdes, voi nu kaida plēsīga zvēra, kurs meža varēja tū satikt. Es pate vēļ tū meitu redzēju, juos veiru pazeistu.