Vilkata miršana.

 

1. Gustavs Pociemā. Etn. I, 1891. LP, VII, I, 924, 2.

Žibu Kriša, 1ielais vilkacis, mirstot tapis piedzīts zili melns un beidzamā naktī bļāvis briesmīgā balsī: lai glābjot - nupat šo žņaudzot melnais kungs! Kad bijis nomiris un iezārkots mironim uz krūtim gulējusi saritinājusies liela melna čūska un šņākusi tik nikni, ka nemaz zārku vaļā taisīt. Svētdienā, kad miris, sacēlies trakisks negaiss: pērkons rūcis, lietus, krusa nākusi ar briesmīgāko vētru, ūdens Baišlejā šņācis. krācis un mežs kaucis tādā gaudotāja balsī, kā izsalkušo vilku bars saltajā ziemā. Tik briesmīgā vīzē beidzies Baišlejas vilkacis, Žibu Kriša. Ļaudis vēl redzējuši, ka gultas galā stāvējis liels melns kungs, ar deviņzaru dakšām rokā.

P i e z ī m e. Lesteniekos Jānis Peka stāstījis Lerchim-Puškaitim, ka senais Lestenieks (trīs augumi atpakaļ) bijis briesmīgs vilkacis. Bet kad tad miris, tad bez gala grūti mocījies: drīzi brēcis kā āzis, drīzi māvis kā teļš - visi kauli miltos sabersti viņam. L. P.