Vilkata miršana.

2. J. Kalniņš Gaŗkalnē. LP, VII, I, 926, 3.

Veci vilkači, kas gribēja no vilkača amata vaļā tikt. iedzirdīja ar appūšļotu alu kuŗu katru cilvēku tai amatā un paši tad tika vaļā un mirstot tiem nebija jāmokās.Tas bijis tā ap 1847. g. Tad vienā krogā tāda meitene sakaitinājusi dzērāju. Dzērājs vēlāk izlicies par labprātīgu, piedāvādams meitenei no stopa alus padzerties. Par laimi meitenei tai brīdī nebijis vaļas, teikusi, ka vēlāk dzeršot, lai tepat noliekot. Vēlāk ienāks meitene: lai dzerot jel! dzērājs uzplijies. Meitene dzers arī, bet tūdaļ iekliedzas: «Kas te mīksts!» rādīdama citiem. Ierauga: alū peld tik liels vilks kā peles bērns. Bet dzirdītājs nu paķēris stopu, izlējis alu ar visu vilku un saminis. Būtu meitene tūliņ dzērusi, kad pirmo reizi stopu sniedza, kad vēl vilks alū bija mazs, mazs gruzītis, tad būtu iedzērusi un par vilkaci palikusi.