Kā burvji rodas.

1. J. Henniņš Sasmakā.

Bija reiz viens bagāts saimnieks un otrs nabags saimnieks. Tas bagātais dzīvoja ar savu bagātību, Dievu neminēdams. Un tas nabags ar savu nabadzību dzīvoja Dievu lūgdams, tomēr it nekur uz priekšu netika. Gadījās vien dien, atnāce tas bagātais pie tā nabaga saimnieka un uzprasīja viņam tā: « Klausies, kaimiņ, cik ilgi tu gribi par diedelnieku būt? Bet ja tu gribi bagāts tikt, tad nāc man līdzi, es tevi aizvedīšu, kur tu smelsies bagātību tāpat kā es. Ne uz kādām zādzībām, bet tikai nāc man līdz pie mana kunga.» Nabags atbildēja: «Jā, es gribu līdz iet, bet tikai ne uz kādu blēdību, bet tikai uz patiesību.» Bet šis bagātais sacīja: « Ja tu negribi par diedelnieku ilgāki palikt, tad nāc nākošu piektu vakaru man līdz,- tad es tev rādīšu, kur es smeļos bagātību.» Nabags atbildēja: «Jā, es iešu tev līdz.» Piekts vakars atnāce un bagātais arī atnāce un tā nu abi aizgāje. Un gāje biezā mežā un bagātais apstāja un svilpoja, tad atradās divi melni zirgi un šie nu kāpe katrs savam mugurā un jāje tālāki, kamēr uzjāje vienu akmeni. Tur nokāpe abi no zirgiem, piegāje pie tā akmeņa un redzēja atvērtas durvis. Iegāje abi iekšā un ieraudzīja smuku istabiņu, kur kurējās maza krāsns. Tikko viņi bija iegājuši, iznāce viens resns tēviņš, kas ar ķēdēm skandināja, deve šiem labvakaru un prasīja, ko meklējot. Tad atteice tas bagātais: «Es atvedu savu kaimiņu, kas arīdzan grib bagāts tapt.» Tad atteice šis tēviņš: «Labi, tas viss var notikt.» Tad tas iznese no sava kambara spalvu, papīru un nazi, iedeva tam nabagam rokā un sacīja: «Iegriez savā pirkstā, lai es varu ar tavām paša asinim tevi pierakstīt.» Nabags to padarīja un svešais vīrs pierakstīja viņa vārdu. Kad viss bija nodarīts, tad sāka visi trīs kopā ēst un dzert. Nabags nu apdomāja, ka labi nebūs, un līdz ņēma glāzi rokā, tā sacīja: «Nu, mīļais Kungs un Dievs, palīdzi man aizbēgt!» Līdz nabags šos vārdus pieminēja, pazuda vis priekš viņa acim. Viņš atradās biezā mežā un sacēlās tāds viesuls, ka visapkārt lūza koki. Drīz atradās arī bagātais kaimiņš pie viņa ar abiem zirgiem. Uz māju jājot, kaimiņš prasīja, kādēļ šis tos vārdus esot pieminējis. Nabags atbildēja:«Labāk ar Dievu nabags, nekā ar vellu bagāts.» Un tā pārgāja katrs uz savu māju Pēc gada laika Dievs nabagam it labi bija palīdzējis, bet bagātais gāja bojā.

P i e z ī m e. Šī teika ir pārlabota valodas ziņā. P. Š.