Kā burvji rodas.

2. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā. LP, I, 143, 112.

Reiz viena meita ganos uzgājusi rāvainu avotiņu. Tāpat darbodamās, tā sākusi avotiņu ar gana klūgu pērt. Avotiņš burbuļojis, burbuļojis, kamēr sācis tik mutuļus mest un gaisā pacelties. Meita acumirklī palikusi kā apburta, pārgriezusi acis un pasludinājusi nākamas lietas. Nu sarunājušies pēc mācītāja braukt. Bet meita zinājusi jau iepriekš pateikt, ka mācītājs sveiks pie viņas neatbraukšot. Un tā arī bijis: uz ceļa iznācis lācis un sabaidījis zirgus. Mācītājs izkritis no ratiem un tā sadauzījies, ka tikai ar 1ielām mokām iespējis vēl meitu apmeklēt, apsvētīt. Tomēr meita no tam palikusi atkal vesela.