Kā burvji rodas.

3. K. Pļaviņš Viskāliešos. Zin. Kom. kr. LP, VII, I, 705, 1.

Nesen atpakaļ Pasteniešu Mežgaliešos dzīvoja viens Pēteris: tas sagājās ar vellu un tādēļ bija liels burvis un vārdotājs. Reiz pie viņa atnāca trīs zemnieki, kuŗiem pa nakti pieguļā bija nozagti zirgi. Vella Pēteris izdibināja viņu bēdas, paturēja tos pa nakti pie sevis rijā, jo tūliņ nevarot atbildēt, kur zirgi meklējami - rītu tikai. Labi. Zemnieki likās zem paseres gulēt, gaidīdami rītu. Bet drošības labad katrs gulētājs apdrošinājās pret ļauniem gariem ar aizsargātāja zīmi: viens ar nazi apvilka sev visapkārt riņķī, otrs iezīmēja galvas galā krustu, trešs par vērdiņu nolika tabakas sev blakus. Tas nu tas. Te pret pusnakti Vella Pēteris celsies augšā, izies uz kula sliekšņa un iesvilpsies. Nekas. Pa brītiņam iesvilpsies otrreiz. Vēl nekas - viss klusu. Kā svilps trešo reizi -- vells klāt: ko gribot? Pēteris dusmīgi atcērt: «Ko gribu, ko gribu! Trīsreiz man jāsvelp un tu atvēžot vien nevari - kur tu biji?» -- «Biju jūrmalā no meitas bērnu saņemt; bet kāpēctiu mani jau atkal sauci?» -- «Te guļ trīs zemnieki - zirgi tiem nozagti - saki, kur tie zirgi aizvesti?» Tur un tur - vells tūliņ pateica. Tad Pēteris jautāja vellam: «Bet kādu maksu tu no šiem zemniekiem ņemsi?» - «Maksu, maksu! Tev tas viegli izteikt, bet vai nemaz neredzi, ka nevaru tiem piekļūt: vienam ir apkārt dzelzs sēta, otram dzelzs krusts blakus, trešam par vērdiņu nelabās zāles.» To teicis, vells palika par viesuli un aizskrēja projām. Rītā zemnieki piecēlās, Pēteris pateica, kur zirgi meklējami, zemnieki iedeva par pateikumu naudas gabalu ziedam un aizgāja. Zirgus tie patiesi atrada.