Kā burvji rodas.

4. Paegļu Mārtiņš Lielvārdē. Zin. Kom. kr. LP, VI, 16, 2,7.

Viens saimnieks gribējis māju celt un aizgājis pie kaimiņa aprunāties: kur būtu labāki, vai kalniņā, vai lejā? Kaimiņš atteicis: «Pagaidi drusku, iziešu laukā paskatīties. kāds laiks.» Bet šis nepalicis vis istabā, slepus izlīdis pakaļ un dzirdējis, ka viņa labdaris nosvilpies. Pēc svilpiena sācis pūst briesmīgs vējš; un kad tas nostājies, labdaris vaicājis: «Nu, kungs, mans kaimiņš atnācis padoma prasīt, kur lai ceļot savu māju, vai kalniņā, vai lejā?» - «Ne, ne, ne! Saki viņam, lai ceļ kalniņā, tad būs mums pelņa: es vainošu, tu dziedināsi,» tā kāda balss labdarim atbildējusi. Balss, kas ar labdari runājusi, esot bijusi pats velns, jo velns padarījis lopus slimus un labdaris tos dziedinājis. Bet kaimiņš, kad to visu bija noklausījies, kas laukā noticis, necēlis vis māju kalniņā, bet lejā un viņam klājies labi.