Kā burvji rodas.

5. A. Lerchis-Puškaitis no P. Krauksta Džūkstē. LP, VII, I, 707.

Tur Sesavniekos senāk bija savāds dzirkalis, tam bija pie darba noredzami palīgi. Reiz viņam bija liels akmens veļams no bedres ārā. Viens jau ne domāt tādu izvelt, pa pieci, seši vīri varbūt. Bet viņš nogriež kādus desmit alkšņu mietiņus, saduŗ gar bedres malu visapkārt, paliek svirti akmenim apakšā un nu tikai lēnā garā spiež svirti uz zemi, skubinādams neredzamos: « Nu tik visi, nu tik visi!» Tas nebija labs redzējums, akmens laukā. Bet kroga puisis visu slepeni noskatījies, beidzot pieies dzirkalim klāt un smiesies par šo. Dzirkalis klausās, klausās, beidzot aizņems dusmas: «Jāni, kad tu man nebūtu labs pazīstams, akls uz vietas te būtu palicis! Ko tu gan domā jokoties! Kad tādus darbus ar saviem palīgiem strādāju, tad nāc tiešām klāt, bet neglūni slepeni ņirgādams.»

Reiz ziemu šis dzirkalis, Sesavnieku Rāmaņu priedēs dzīvodams, lūdz saimniekam, lai nākot ar pāris vīriem palīgā lielu akmeni istabā ievelt, esot sasalis, nevarot plēst. Sagāja 2 vīri, saimnieks, pats dzirkalis, ievēla pa četriem istabā. Bet kad akmens bija atsilis - ko domāt - dzirkalis klusiņām paņem akmeni viens pats, iznes ar saviem neredzamiem palīgiem pie klēts laukā.

Reiz Jānišķī bija tirgus. Ļaudis brauc bariem Sesavas novadam cauri un ierauga ceļmalā šo pašu dzirkali zaļiem alkšņu vadžiem 1ielu akmeni plēšam. Plēsa un izplēsa 7 akmens stabiņus. Ļaudis skatās, brīnās, bet dzirkalis tikai bez cauruma, bez nekā liek akmenim alkšņa ķīli virsū un tā plēš kā kāli.

Citā reizē viens saimnieks liek šim dzirkalim nokalt sudmalu akmeni. Salīgst par 30 rubļu naudā, divi krekli, sieku pupu, trīs pāri cimdu, trīs pāri zeķu. Bet kad nokalis, citu samaksā, cimdus, zeķes nedod, teic, ka tas neesot solīts. Dzirkalis atsaka: «Kad nav solīts, tad tu to akmeni neaizvedīsi. Dot es tev viņu dodu, bet neaizvedīsi.» Labi. Nu saimnieks atnāca ar 4 zirgi, saraustīja, saplēsa visas lietas lupās, bet akmeni nepakustināja. Beidzot saimnieks nosaka lielīdamies: «Es atkal viņu aizvedīšu un aizvedīšu!» un atnāk ar 6 zirgi. Bet arī saraustīja 1ietas -neaizveda.

Un tas bija otrā gadā, rudenī, pliksalā, dzirkalis satiek uz. lauka mani un vaicā: « Dēliņ, man vecas acis, saki, kas tur kūņojas gar manu dzirnu akmeni?» Atsaku: «Vīrs!» - «Ahā!» viņs nosmejas, nu viņi cērt vaļā. Šoreiz, zināms, aizvedīs akmeni, man grēks ilgāki notaisīt viņu smagu; bet tikko tie mājā kapinās kausiņa caurumu - akmens pārplīsīs uz trīs gabali. Es tad aiziešu, no tiem trim gabaliem nokalšu trīs pāri roku dzirnu: Dārģim, Zeilunam un Veiklim.» Tā arī notika. Nokala trīs pāri roku dzirnu, piesauca savu sievu, uzmauca uz grābekļa kātu visus trīs pāŗus un pa plecu pārnesa pa divatiem mājā. Ne grābekļa kāts lūza, nekā; ne arī abi grūti nesa - neredzamie palīdz, kā nepanesīs?

P i e z ī m e. Jansonu Jānis Liel-Platonē arī uzrakstījis teiku (VII, I, 669, 6), kur « krievu ģirkalis» vēlis akmeni no bedres, bet kad viens garāmgājējs uzsaucis: «Dievs palīdz!» tā akmens tūliņ atkritis bedrē atpakaļ. P. Š.