Kā burvji rodas.

6. Jānis Rūtentāls Džūkstē. LP, VI, 16, 2, 16.

Pienavniekos senāk bija tāds burvis: kad tikai redzējis dūmus kūpam un zinājis, tur un tur alu brūvē, tūliņ uz pēdām nobūris alu: vai nu nemaz netecējis, vai nerūdzis, jeb arī pa mucu dibeniem, strēķu starpām sūcies laukā. Reiz burvja paša sieva aiziet uz Stūrīšiem un pārnākdama stāsta citiem mājiniekiem: «Tā tad šodien sadzēros garda alus!» Burvis, to padzirdējis, tūliņ: «Kur tu dzēri?» - «Stūrīšos!» --- «Ak tu nekrietnā sieva! Kam tev to bija man teikt? Stūrītis :man labs draugs, bet nu es nevaru vairs.» Un kas ir? Tai pašā brīdī iet alus Stūrīšos gan pa mucu dibiniem, gan strēķu starpām, ka nekur un nekur valdīt, kamēr viss laukā.

Are, burvjiem jābuŗ, ja darbs gadījies, vai grib, vai negrib - brāli arī tie netaupa.

P i e z ī m e. H. Skujiņa uzrakstījis Bilskas pagastā teiku, ka saimnieks redzējis: « nāk viens cilvēks pa leidara vārtiem pretī un uz vietas pazūd... Tas buris vie bī.» Turpat viņš uzrakstījis otru teiku, kur ļaudis sākuši burvi ķert. «Bet buris uzsviedis jēra kāju uz staba gala un uzreizi pazudis.~ Aumeisteŗos H. Skujiņa uzrakstījis teiku, kur burvis pazudis žagaru sārtā. P. Š.