Kā burvji rodas.

8. A. Gari-Juone no 50 g. v. Laupaču Buorbaļas Kokorevas pag.

Seņuok beja daudzi rudzu lauzēju. Mes pajēmjām gani nu N. cīma, jei beja ļūti 1oba meitine un ganīja lūpus pavysam labi. Sasateik jei ar vīnu gonu, kurs pamuoca jū, kai vajag rudzus lauzt. Meitine nikod taida dorba nabeja darījuse, bet muocūtīs jai vajadzēja leidza darīt un sacīt: « Lai saiminīcai aplvuzt rūkas un kuojas, lai jei palīk kai blučs!» Jai vajadzēja lauzt. aizsīt un vys tai sacīt. Atguoja rudzu pļaujas laiks, aizīt pļautu rudzu un redz, ka lels gobols rudzu salauzts un sasaistīts ar malnim dzeiporim un sasīnomā vītā pībuozts vysaidu našu: gorūzu, ūlas čaulu u. c., kū jau jei varēja sagruobuot. Kaimiņi pastuostīja, ka tūs rudzus navajagūt pļaut, varūt nutikt kaida nalaime. Un myusēji i napļuovja, bet suoka meklēt vainīguo. Myusu gane i pīsazyna. « Par kū tu tai darīji?» vaicoj saiminīks. «Mani pamuocīja N. veča dāls, es kai reizi tai padarīju, tai kai atīt tys laiks, es navaru nūstuot, man suok galvā spindzeles sist un ir juodora, lai gols, es poša sev namonūt aizskrēju grīzdamuos vīn,» paskaidruoja gane. Mes jū atlaidjām par taidom najēdzībom. Tagad jei lela, jau pi veira izguojuse, bet tai pat dora, nyu gon tamā laikā nalauž rudzus, bet īt uz mežu un lauž kūkus. Redzi, kaida nalaime dateik cylvākim nu taidas brīdēšonuos.

P i e z ī m e. V. Akmentiņš piesūtījis A. Aizsilam no Bērzpils apkārtnes Latgalē teiku, kur divi jauni cilvēki pa jokam lauzuši rudzus. Nākošā gadā viņiem atkal gluži negribot bijis jāiet labības lauzt, bet mācītājs viņiem pamācījis, kā lai skaita pātarus, un tā tikuši no buršanas vaļā. P. Š.