Kā burvji rodas.

10. Teicēja Grase Pienavas pag.

Apšupes muižkungam Šerpentīnam bijusi melnā grāmata. Reiz viņš braucis uz Jelgavu, bet melno grāmatu aizmirsis vaļā uz galda. Istabas meita Anna Zilberte, istabu uzpošot, ieraudzījusi grāmatu un sākusi to lasīt. Kā izlasījusi tur zināmus burvības vārdus, tā visa istaba piepildas ar miroņiem, gariem. Tie prasa darbu, bet meita neprot viņus ne aizraidīt, ne arī var tiem darbu dot. Kungs, nobraucis līdz Lāmas krogam, liek kučierim griezt zirgus atpakaļ, jo jūt. ka mājās nav vairs labi. Pārbrauc mājā; kā tad - istaba pilna garu. Viņš ar zināmiem burvības vārdiem tos aizraida un iesit meitai pa ausi sacīdams: «Ko tu nu būtu darījusi, ja es nebūtu pārbraucis?» Bet meita no sitiena palikusi dulna, jo kungām bijis velns saujā, un viņš to iesitis meitai galvā. Tā kā meita dikti trakojusi, tad braukuši uz Džūksti pēc mācītāja Vilpērta. Kad mācītājs atbraucis līdz Kazupes mežam, meita mājās saka: «Nu jau melnais ir pie Kazupes meža,» jo viņa to skaidri zinājusi. Mācītājs atbraucis, uzlicis meitai bībeli uz galvas un licis trīs reiz noskaitīt tēvreizi. Meita skaita arī, bet tikai līdz tai vietai: «- Un atpestī mūs no ļauna». Tos vārdus nav varējusi izteikt. Izmocījusies, izmocījusies, bet kā nekā, tā nekā. Sākusi atkal no gala, bet tālāk par to vietu nav tikusi un tā visas trīs reizes. Pēc tam meita sagulējusi slima divi dienas un divi naktis, un tad atveseļojusies pamazām, bet drusku dumja no kunga niknā sitiena palikusi visu mūžu.