Kā burvji rodas.

Saimniekam katru gadu nonīkuši labākais zirgs un labākā govs. Saimnieks nekā nevarēš tikt skaidrībā, kas tā par lietu. Pēdīgi šim vienc vecis iestāstīš, lei vaktējot. Ģurģa naktī saimnieks aizgāš uz aploku un ielīdis kārklu cerā. Ap pusnakti aplokā ienācis nāburgu saimnieks, skrēš pa aploku riņķī, vazāš pa zāli zirga iemauktus un tā vie buldurēš: «Ņemu ņemu, bet to visulabāko! Nemu ņemu, bet to visulabāko! » Pēc tam nāburgu saimnieks aizgāš uz ganību un akal tāpat skraidīš, vilcis pa zemi govs valgu un akal buldurēš: «Nemu ņemu, bet to visulabāko! Nemu ņemu, bet to visulabāko! » Saimnieks šim aizmanījies no pakaļas un visu noskatījies: Ka nāburgu saimnieks aizgāš, ta saimnieks paķēris iemauktus, aizgāš uz nāburgu saimnieka aploku un sācis tāpat skraidīt, vazāš iemauktus pa zemi un sacīš: «Ņemu ņemu, visu ņemu ! Ņemu ņemu, visu ņemu ! » Pēc tam saimnieks aizgāš uz nāburgu saimnieka ganību un skraidīš pa ganību, vazāš govu valgu pa zemi un skaitīš: «Ņemu ņemu, visu ņemu! Ņemu ņemu, visu ņemu!» Tai pašā gadā nāburgu saimniekam nosprāguši visi zirgi un visas govis. Nu nāburgu saimnieks atnācis pie saimnieka un sacīš tā: «Kāpēc tu man tā darīji?» - « Kā tu man, tā es tev,» atbildēš saimnieks. «Tā nevaidzēja,» sacīš nāburgu saimnieks, «es tev ņēmu pa vienam, bet tu man visus uz reizi.»