Lādēšana līdzīga buršanai.

7. V. Zacharska Silajāņu pag.

Dzeivuoja vīnā muižā vīns boguots muižinīks. Jis beja tik boguots, ka nazynuoja, kur likt sovu zaltu. Vīnu reizi muižinīks braucja nu mīstiņa un vedja skreinīti zalta naudas. Braucūt pa ceļu pi vīna cīma jam itei skreinīte izkrita nu rotim. Muižinīks naredzēja, ka izkrita un nūbraucja uz sovu muižu. Atbrauc muižinīks uz sātu, grib īt ustobā un veras: skreinītes nav. Muižinīks dumoj pats sevī: pazaudēju, nu parauņ jū valns, pi manis vēļ gona byus.» Tai muižinīks ni cik nažāluoja un jau pavysam aizmiersa. Pēc muižinīka guoja pa ceļu vīns zemnīks, atroda itū skreinīti, pajēmja ar sevi un nūnesja uz sovu sātu. Sātā zemnīks padūmuoja: «Itū skreinīti pazaudēja muižinīks un vajag jam nūnest.» Reitā zemnīks pajem itū skreinīti un nūnas uz muižu muižinīkam. Zemnīks padūt muižinīkam skreinīti un runoj jam tai: «Jyus, kungs, vakar braucjāt un pazaudējāt itū skreinīti, bet es atrodu un atnešu jums.» Muižinīks ar dusmem pajēmja nu zemnīka skreinīti, izvylka nu kārmyna pīcpadsmit kapeiku un dūt zemnīkam, runuodams: «Še par itū naudu nūpierc viervi un ej pasakor.» Zemnīks jam atbildēja: «Par kū, kungs. man kuortīs? Es padarīju pareizi!» Tūlaik muižinīks runo zemnīkam: «Itymā skreinītē ir daudz zalta naudas, kura dēļ manis nastuov nikuo, bet dēļ tevis itys zalts byutu lela boguotība, bet tai kai tu nazynuoji ar jū kū darīt un atnezi man, tad esi lels muļķis un ej pasakar.» Zemnīks nikuo napasacīja, pajēmja pīcpadsmit kapeiku, pabučuoja kungam rūku un nūguoja uz sovu sātu. Sātā zemnīks sadūmuoja, ka muižinīks jam pasacīja pareizi, ka jis itū skreinīti nadūtu muižinīkam, palyktu boguots. Sadūmuoja zemnīks, ka jis muļķis un taidam navar dzeivuot uz pasauļa. Pajēmja zemnīks grūžus, nūguoja uz klāvu un pasakuoŗa. Juo dvēseļa nūguoja uz myužīgu elni valnam zuobokus teirēt.