8. A. Gari-Juone no 65 g. vecā Putnu Broņislava Kokorevas pag.

Vīnai muotei beja jauna meita. Svātdīnes dīnā, jei gribējuse īt uz doncuošonu, sasavalk jaunuos, boltuos kleituos un skotuos spīgeļī, cik jei šmuka. «Tu šudiņ kai nateirums,» pasoka muote. Meita izīt nu ustobas un pazyud, ūtrā dīnā meklej meitas pa molu molom, bet kas tev dūs atrast? Bārni ganīdami pa kryumim gūvis vys dzierd, ka nazkas kryumūs raud. Stagoj jī, saukalej un vīna meitine redz: sēd uz kryuts nateiruos drēbēs vīna jau krītna meita un raud. «Kuo tu raudi?» vaicoj ganīte. «Kai tad man narauduot? Muote mani nūsaucja par nateirumu, redzi kaida es palyku. Kur tad var ļaudīs taids nateirums pasaruodīt?» atsoka meita un pazyud. Ganīte beja pazynuse sābru meitu, atguojuse pastuostīja sētnīkim, ka redzēja jūs meitu nateiruos drēbēs. Muote atminēja, ka pasacīja uz sovas meitas: «Tu šudin kai nateirums,» stypri nūskuma un vysa saime aizguoja az kryumim meklēt, bet naatroda. Ilgi jī meklēja un tikai trešā godā atroda, izguojušu pavysam ūtrā meža molā par verstu pīcdesmit. Tuos meitas drēbes beja vīnmār nateiras. tik nateiras, ka negribēja nivīns i pasavērt uz juos. Tai jei nūdzeivuoja vysu myužu, naizguojuse pi veira.