10. A. Gari-Juone no 65 g. vecā Putnu Broņislava Ķokorevas pag.

Ludzuovišūs Ramovskim beja dāls, treju godu vacs puika. Pēc veiskupa puorbraukšonas tū svātdiņ veirs un sīva aizbraucja uz baznīcu, a sātā palyka tikai mozais dāls un vacumoute. Pusdīnuos, ka baznīca jau tur mišu, vecīte pajem rožoncu, atsamat ceļūs un skaita puoterus. Īskrīn ustobā puika, suoc runuot, kuop kikerēs vacei, nu kai jau i bārns. Jei vīnu reizi pasoka jam: «Esi mīrā!» ūtrreizi pasoka: «Esi mīrā!» Bārns vys napuorstuoj trokuot. Trešū reizi jei aizklīdz: «Ka tevi nalobais pajemtu, kū tu te man vysu laiku puoterus jauc!» Bārns kai par muti systs izskrīn nu ustobas. Vecīte nyu mīrīgi skaita puoterus, nūskaitējuse īt uorā bārna pasavārtu. Tavu breinumu! Bārns kai gunī īkrits, nikur ni redz, ni dzierd. Gon vecīte saucja, gon vysās molu molās meklēja bārnu, bet kai nava, tai nava. Atbraucja nu baznīcas tāvs un muote, vecīte pastuostīja par nūtykušū nalaimi. Ziņa puorguoja par vysu dzerauņi, meklej vysi vīnu dīnu, ūtru dīnu, salīk vysa dzerauņe naudu uz miša, atdūd baznīckungam, lai pasalyudz par pazudušū bārnu, un tikai trešā dīnā atrūn kryumūs puiku nadzeivu, par treis werstes nu sātas. Atrostajam puikai vysu mīsu putni jau beja izkopuojuši, palykuši tikai kauliņi un drēbītes. Kai breinums, obejim krekleņim pūdziņas samastas apaklītē un aprūcēs. Vot i soki, kuru reizi slyktus vuordus uz bārna. Tei vecīte pa šai dīnai raud par sovu oplomeibu. Man stuostīja muna pazeistamuo, ka vel bārna tāvs, muote un vacmuote asūt dzeivi, bet vysi vīnmār runuojūt par nūtykušū nalaimi.