11. A. Gari-Juone no 65 g. vecā Putnu Broņislava Kokorevas pag.

Seņuok vīnai muotei beja treju godu vacs puiškins. Muote sprēdja kūdeļi bārns vys daīt pi ratiņa, vīnu reiz nūraun ratiņa kuojiņu: muote soka: «Sēdi mīrīgs, jo blēņuosīs, es tev pajemšu žogoru.» Ūtreiz otkon puika daīt pi ratiņa un nūraun ratiņa šņūri, muote klīdz: « Nikam godnis savvaļnīks, ka celšūs. to sadūšu par pakaļi.» Bārns vys nasaklausa, trešū reizi daīt un īgryuž vēziņu ratiņa ripā. «Ka tevi pūra bridējs pajemtu, taidu palaidni!» muote klīdz dusmēs un ceļās nu ratiņa meklēt žogoru. Puika kai matams, pa durovom uorā, muote palīk ustobā lomuodamuos. Par šalteņu, nūsamīrējuse, īguodoj bārnu, īt uorā pasavārtu, kū jis tur dora, a bārna vairs ni duka. Meklej, meklej, bet nikur navar atrast. Muote raud, bādojas, pait gods, ūtrs, bet bārns uz sātu naatīt. Jei nūtur bēres, nūsalyudz, kai par nūmyrušu, un dzeivoj vīna pate. Sīna pļuovēji plaudami pūrā sīnu redz, ka nazkas sēd uz kryuts, daīt kluotu, taids kai cylvāks, suoc nu juo prasīt, kuo jis te sēd, bet jis nekuo naatbild, taids kai najāgs. Sīna pļuovēji pastuosta cytim, aizīt i muote pasavārtu - i kū dūmoj ! Par septeņpadsmit godim pazyna sovu dālu, atvedja uz sātu. Jis sātā nūdzeivuoja tikai treis dīnas un otkon nazkur pazuda. Varbyut tys pūra bridējs kur aizruovja!