Burvji vajā cilvēkus.

Vienai mātei bija nepaklausīgs dēls: viņa to sūtīja muižā pie lielkunga darba meklēt. Bet šis lielskungs stāvēja ar velnu draudzībā, viņš spējis pārvērsties gan par putnu, gan par pašu velnu. Un tā nu lielskungs tūliņ otrā dienā deva dēlam notīrīt zābakus, bet tā, ka viņi gluži tīri. Ko nu dēls dara? Paņem nazi un nokasa zābakus, ka tur nepaliek ne melnumiņš virsū. Lielskungs par to sadusmojās un gribēja dēlu kult; bet dēls aizbēg pie mātes un savelk visām durvim, logiem krustus un tad pats noslēpjas krāsnī. Necik ilgi, lielskungs paliek par velnu un dzenas dēlam pakaļ. .Atskrien gan, bet nekā iekšā tikt. Kur vien skatās, krusts priekšā. Ko nu? Laidis mājiņām uguni klāt, lai dēls sadegtu. Bet kamēr lielskungs tur dedzina, dēls izlīdis pa skursteni, aizskrējis uz muižu un savilcis lielkunga pilij visur krustus, kur vien pietapis. Pārnāk lielskungs, nevar pats savā pilī vairs ietapt. Nekā darīt, jāsauc kalpi, lai nodzēš krustus, pats nevar. Kalpi nodzēš un šis nu ies gulēt; bet guļamās istabas durvim tā pati nelaime: atkal krusts priekšā. Zils un melns izskrien laukā vēl kalpus aurēt; bet nezin kā pacels acis - ierauga: dēls, tāds nebēdnis, sēž pils jumta galā un svaidās ar dakstiņiem. Lielskungs nu paliek par ērgli un laidīsies dēlu grābt; bet dēls uzvilcis savai cepurei arī krustu, nevar piekļūt. Nu lielskungs noskaities bez jēgas un sacījis: «Laidīšu pats savai pilij uguni klāt, gan uzcelšu citu, bet to dēlu sadedzināt vajaga.» Lielskungs pielaidis pilij uguni. Bet līdz labi dedzis, te atminējies savas zelta lietas un klupis iekšā tās glābt. Tomēr, ko puika dara? Tas par to laiku no jumta zemē un aizvelk durvim atkal krustu priekšā. - Lielskungs iekšā svilst un deg, bet laukā nevar tikt, bijis jāsadeg. Kad uguns apdzisusi, tad atraduši gruvešos lielkunga apgruzdējušos kaulus un veduši kapsētā paglabāt. Bet pie vārtiem piepēži saradušies bars ērgļu; tie katrs pakampuši vienu lielkunga kaulu un aizlaidušies, nedabūjuši paglabāt.