Burvji vajā cilvēkus.

Reiz Ušuros dzīvojis viens saimnieks, ko ļaudis iesaukuši par veco bogu, jo katrs baidījies no viņa burvībām. Boga kaimiņiem labība nepadevusies, ar lopiem gājis slikti, bet bogam augusi laba labība un kūtīs bijuši skaisti zirgi un govis. Saimniekam bogam bijis puisis, kas nekādām burvībām neticējis. Vienu vakaru puisis noskatījies, ka saimnieks aiziet uz Ušuru siliņu. Viņš gājis tūliņ saimniekam pakaļ un tiešām slapstīdamies, nepamanīts nonācis siliņā reizē ar saimnieku. Te saimnieks apstājies, apskatījies visapkārt un neviena nemanīdams, sācis gaudot kā vilks. Puisis uzkāpis kokā un visu noklausījies un noskatījies. Salaidušās no visām pusēm pūces. Vecais bogs nu sācis kodīt nobirušās skujiņas un arī pūcēm sviedis pa skujiņai. Te gaisā parādījusies gaiša strīpa, kas nokritusi pie boga kājām un pārvērtusies par čūsku. Bogs nu sācis runāt, uz koku galotnēm rādīdams: «Cik kokos skujiņu, tik manā klētī graudiņu; cik zaros putniņu, tik manā kūtī gotiņu!» Puisis, to dzirdēdams teicis: «Kas tad tu par kungu, ka viens pats tik daudz labuma gribi!» Viņš sviedis bogam ar ciekuru un stiprā balsī saucis: «Dievs, sodi pesteļus un ļaunos garus!» Pūces brēkdamas aizlaidušās, čūska pie boga kājām sastingusi, un pats bogs sācis bēgt uz māju. Pie istabas durvim tas pakritis un nomiris. No tā laika visiem boga kaimiņiem druvas viļņot viļņojušas.