Reiz viens saimnieks gājis savus laukus aplūkot. Gar krūmiem iedams saticis svešu cilvēku. Tas vaicājis: vai nezinot kādu bagātu saimnieku, kam varētu kautko nozagt? Saimnieks zinādams, ka viņa māju apsargā trīs lieli, aplam nikni suņi, ka visi mājininieki mājā - rādījis pats savu māju. Zaglim tad piegadījušies vēl citi biedri un nu aizgājuši itin visi uz parādīto māju. Nogājuši tur, zagļu vadons pārmetis trīs akmeņus istabai pāri sētas vidū un tūliņ suņi apklusuši. Pēc tam zagļu vadons piegājis pie vārtiem, pieklauvējis - vārti atvērušies. Citi biedri tad arī bijuši jau klāt ar vedamiem ratiem. Tad vadons gājis pie klēts, pieklauvējis pie durvim -- durvis atvērušās. Nu ir pats mājas saimnieks līdzējis mantu kādu nekādu no klēts iznest. Beidzot, lai visu zagļu pulku saņemtu cieti, saimnieks steidzies istabā puišus pamodināt. Iegājis istabā - redz: visi guļ kā miruši. Gan izmodinājies, gan izraustījies, gan plūkdams, gan grūstīdams, pat ar naželi bakstījis, bet velti kā velti: visi nomiguši gluži vai nāves miegā. Pēc laba laba brīža atmodušies gan, bet tad jau arī zagļi bija pazuduši, ka ne pēdas vairs. (Gluži tam līdzīgu senāk esmu dzirdējis arī Kroņa Talsinieku Cīruļos stāstam. A. L. P.)