Burvji vajā cilvēkus.

Sen, sen atpakaļ dzīvojis Startes muižā ļoti nikns vagārs. Zem šā vagāra jūga bijis kunga dzimtļaudim un darbiniekiem daudz ko izciest. Neviens cilvēks starp darbiniekiem netapis atrasts, kas jau no bargā vagāra vismazākais pāra desmit reižu nebūtu dabūjis pa muguru - pat gluži nevainīgs. Reiz sējamā laikā, pašā karstakā pusdienā, vilcies lēnītiņām pa Veravas lielceļu uz Cēsu pusi viens malēnietis ar ļoti nogurušu zirdziņu. Vecīšam zirgs maz vien vairs kustējis un saule dedzinājusi tik briesmīgi. Te pret Vilkuaploku zirdziņš tā noguris, ka vairs ne pēdas tālāku tikt. Vecītis nojūdzis zirdziņu un palaidis to Vilkuaplokā grāvmalītē, mīkstajā zālītē, krūmiņu pavēnī, arī pats atlaizdamies turpat līdzās. Šo reizi arī noskatījies minētais vagārs. Tūliņ tas izskrējis kā vējš pa Vilkuaploku un vecīša zirgam pie pavadas cieti. Gan vecītis lūdzies, bet tas neko nelīdzējis, zirdziņu aizvilcis uz muižu. Muižā vecīšam bijis jāaizmaksā viens rublis, lai zirdziņu dabūtu laukā. Vecītis arī aizmaksājis to rubli. Bet pirms iedams, piedāvājis vagāram pīpi tabakas no sava repa. Vagārs, neko ļauna nedomādams, ielādējis savā lielajā pīpī no malēnieša tabakas. Bet pīpi iekūpināt vis neļāvis minētais vecītis, licis to izkratīt uz delnas. Un, ko domājat! Te, visiem par brīnumu, vagāram pilna sauja šķirgālēnu. Vēl prom iedams, vecītis uz darbiniekiem piebildis: ja šis būtu atļāvis vagāram izpīpēt, tad viņš būtu bez žēlastības beidzies. Tādēļ nevajagot vis nevainīga ceļa-vīra aizkart, jo nevarot zināt, kas katram padomā.