Burvji vajā cilvēkus.

Vecos laikos Tomes pagasta Karstumu mājas saimnieka tēvs bijis liels burvis. Vienu dienu viņš aizgājis pie kaimiņu saimnieces sērst un aiznesis par ciema kukuli saldu pienu līdz. Padevis labdienu, pasniedzis saimniecei savu piena trauku un teicis, ka tā jau kaimiņiem esot kas jādodot. Tālāk viņš lūdzis saimnieci, lai viņa pasmeķējot, cik viņa govim esot trekns piens.Bet saimniece, labi zinādama, ka viņš nevienam nekā laba nedara, sacījusi, ka viņai neesot vaļas un izgājusi ārā. Kad viņa atnākusi atpakaļ, burvis viņai atkal nav licis miera, bet šī atkal kaut kā izvairījusies. Trešo reizi viņa vairs nav tikusi vaļā, paņēmusi piena trauku un gribējusi jau tā kā dzert; bet te ieraudzījusi tur iekšā lielu dzīvu rupuci. Nu saimniece no bailēm iesaukusies: «Vai, kāds rupucis tai pienā!» Burvis saskaities, paņēmis piena trauku un teicis: «Dievs, kas jums te priekšnamā nav? Pat trauka tur nevar godīgi nolikt!» Tad viņš iznesis piena trauku ārā, izlējis visu pienu pagalma zālē un gājis uz māju projām. Bet tai vietā, kur piens bijis izliets, vairāk gadu nav augusi nekāda zāle. Saimniece nu pateikusies Dievam. ka viņa nav dzērusi burvja piena, jo citādi tai būtu bijis tāpat jānīkst, kā tai zālei.

Reiz krogā tas pats burvis piedāvājis kādam pazīstamam glāzi alus, bet tas arī nav alus dzēris, labi zinādams, ka burvis grib tikai ļaunus darbus darīt. Ka nu trīs reizes alus bijis piedāvāts, un pazīstamais vīrs tomēr nav dzēris, tad glāzē parādījusies ķirzaka. Burvis nu tik paņēmis glāzi, izlējis alu ārā, nospļāvies un aizgājis.

Kad nu burvis beidzot saslimis uz miršanu un nevarējis nevienam nodot savu ļauno amatu, tad viņam uznākušas lielas mokas. Sāpes ciezdams, viņš izēdis visus savas gultas maisa zirnājus un tad tik vēl nomiris.