Vienā brandvīna dedzinātavā ienāca ceļiņieks un lūdza, lai tam dotu nodzerties kausiņu spirta. Bet skopais deģis nedeva. Tad ceļinieks lūdza, lai jel no dedzinātavas krāsns šim dodot ogli, ar ko uzkurt pīpi. Ogli deģis iedeva. Ceļinieks paņēma ogli un, to arvienu vēcinādams, lai gailo, neizdziest - gāja laukā. Tā tas nonāca līdz tuvējam krustceļam. Tur tas nolaida bikses, izņēma ogli pa kāju starpu, nogāja līdz tuvējam verstes stabam, uzvilka ar ogli uz staba zīmi gredzena veidā: no zīmes sāka tecēt spirts. Ceļinieks dzēra un aicināja arī dzert visus gaŗāmgājēius. Jo vairāk dzēra, jo vairāk no staba tecēja. Pa tam deģis apķērās, ka tam spirts sāk acim redzot zust, un tūliņ noprata, kas tur par vainu. Steigšus tas devās ceļiniekam pakaļ, to arī panāca un sāka lūgt, lai tas savu skolu atmetot. Ceļinieks paklausīja, izņēma ogli otrādi pa kāju starpu (no priekšas uz pakaļu) ,nodzēsa no verstes staba zīmi un brandvīns tūliņ mitējās tecēt.

Brandvīnu var arī no kroga ieburt ceļa stabiņos un tad no tiem tecināt, bet tas ir gŗūtāki.

P i e z ī m e. Lai arī šis teikas motīvs nav visai populārs, bet viņš tālu pazīstams. Pat pie ķīniešiem tas ir sastopams. Skat. «Ķīniešu pasakas» 109, 22. P. Š.