Dažus gadus atpakaļ pa talsiniekiem un stendiniekiem staigājis apkārt vecīgs nabags, Lapšu Jānis. Tas bijis itin rūdīts burvis. Reiz Lapšu Jānis iekūlies stendenieku Labdzeņos un nomaitājis vienai sievai govi. Sieva bēdādamās palikusi tīri kā slima. Bet vecais Lopdzenis (Labdzenis) bijis izdaudzināts labdaris; tas tūliņ .pateicis: Lapšu Jānis tas vainīgais, un nosolījies atspītēt. Labi. Pēc laba laika Lapšu Jānis atkal atnāks Labdzeņos nabagot un vēl uz pašu vakaru, sestdienas vakaru. Nu, ko nu dzīs šo ārā? Lai guļ arī par nakti! Tas jau nabagiem zināms: kas vakarā ienāk, tam kaktiņa neliedz. Bet kā jau nu sestdienas vakaru - visi iet pirtī, Lapšu Jānis lai. Un ko domāt? Kā šis aizgājis pirtī, tā - ne par šo, ne par to - tīšā prātā pats uzsēdies uz oglēm un tā sadedzinājies, ka ilgi sagulējis slims un vēl dažu dienu kukojis. Are, - vecais Labdzenis, ko izdarījis!

Citā reizē šis pats Lapšu Jānis atkal vienās Talsinieku mājās rēgojies (aizejot) gar kūtim. Kalpu sieva to paredzējusi, izskrējusi sētas vidū un drāzusi ar akmeni pakaļ. (To vajagot darīt, tad burvju skaudība lopiem nepielīpot.)