Burvji vajā cilvēkus.

Vecos laikos Ikšķiles pagasta Duju mājā vēlu vakarā ienākuši kādi leišu strādnieki un lūguši naktsmājas. Saimniece viņus asi atraidījusi uzsaukdama: «Mums še nav nekādas rūmes!» Projām ejot, leiši nosacījuši: «Tad tu ar' staigāsi tāpat apkārt kā mēs!» Pēc kāda laiciņa saimniece arī patiešām sajukusi prātā un staigājusi pa kaimiņiem apkārt, vai tā bijusi diena, vai nakts. Tos laikus Vidzemē dzīvojis viens labdaris, ko saukuši par Baltiņu. Uz to tad arī aizveduši slimo saimnieci. Tas sacījis, ka saimniece esot nolādēta un pilnīgi viņas vairs nevarēšot izārstēt. Pēc ārstēšanas viņa gan drusku labojusies, bet tāpat novārgusi līdz mūža galam.

P i e z i m e. Še minētais Baltiņš nebija ne burvis, ne vārdotājs. bet gan tālu pazīstams tautas ārsts, kas gan ar vannām, gan ar savām zālēm izdziedējis dažu labu vājprātīgu cilvēku. P. Š.