Burvji vajā cilvēkus.

Dzīvoja vecos laikos sakritušā būdā meža vidū, liela ceļa malā vecs buris, no kā apkārtējie ļautiņi baidījušies. Bijis apkārtnē tāds paradums: kad kāds miris, vai dzimis, vai precējies, buram nesuši kukuļus. Reiz braukuši kāznieki no baznīcas. Kāznieki uz baznīcu braucot buram nekā nedevuši, jo brūte un brūtgāns priekšlaikus nolēmuši buram nekā nedot. Kad kāznieki braukuši gar bura būdu no mājas uz baznīcu, buris izbāzis pa būdas logu galvu un ilgi noraudzījies braucējiem pakaļ. Arī uz māju braucot, buram neviens nekā nedevis. Kāznieki braukuši vien mierīgi tālāk. Bet mežā uz krusta ceļiem netālu no bura būdas bijis krustā sistā tēls, pie kuŗa arī ceļa braucēji apturējuši zirgus un pa vecam paradumam noskaitījuši lūgšanas, kā arī izlūgušies laimes un laimīgu ceļu, glābšanu no laupītājiem un nelaimēm. Kad pēdējais kāznieks noskaitījis lūgšanu un noskūpstījis Dieva dēla kājas, tad tik pamanījuši, ka visi pielūguši un skūpstījuši brūtes pliko pakaļu. Brūte bijusi izģērbusies gluži plika un nostājusies otrpus ceļa, pretim Kristus tēlam. Tagad tik kāznieki sapratuši, cik liela vara bijusi buram, un priecājušies, ka tik viegli no viņa vaļā tikuši.