Burvji bojā lauku ražu.

 

Priekš kādiem 150 gadiem Umurgas Stotu mājā dzīvojis kalējs Jēkabsons, kas bijis ļoti darbīgs un iedzīvojies mantā, bet ļaudis runājuši, ka viņš esot burvis. Kad kaimiņi kūluši labību, tad Jēkabsons pavilcis trīs reizes ar grābekli zem rijas loga, un visa kaimiņu labība ieskrējusi viņa rijā. Reiz viņš aizbraucis uz Rīgu un uzdevis puisim, lai tas rīkojas ar grābekli. bet tas nu piebūris par daudz labības. Citureiz kaimiņi, baidīdamies no burvja, pirmā rijā kūluši tikai skujas, un šoreiz Stotu rija bijusi piedzīta pilna ar skujām. Reiz kaut kur kaimiņos bijušas ieaudzētas ļoti pienīgas govis un Jēkabsons nu devies turp pēc piena. Viņš apsmērējis piestas stampu ar raganu smēriem un tā aizskrējis pa gaisu. Mājas puisis to noskatījies, apsmērējis pašu piestu ar tiem smēriem un dzinies saimniekam pakaļ. Kad viņš to panācis, tad iesaucies: «Ucacā, ucacā, ea ar piestu pakaļā!» Saimnieks gribējis puisi bārt un atskatījies atpakaļ, bet tūliņ nokritis zemē, vienā ezerā. Puisis arī atskatījies atpakaļ uz saimnieku un tāpat iekritis ezerā. Ūdenī noskalojušies raganu smēri un nu vairs nevarējuši pacelties gaisā, bijis peldu jācīnās uz krastu. Kad nu saimnieks sācis puisi bārt, tad tas atbildējis: «Ko saimnieks dara pa priekšu, tas puisim .jādara no pakaļas.» Reiz atkal saimnieks izbraucis uz lauku, bet puisis ieegājis saimnieka istabā, atradis tur vienu melnu grāmatu un sācis to lasīt. Tūliņ pienākusi pilna istaba ar svešiem vīriem. kas prasījuš: puisim darbu. Puisis nobijies un nezinājis ko nu iesākt. Par laimi atnācis arī pats saimnieks un izglābis puisi no svešajiem cilvēkiem. Puisi norādams viņš vēl piebildis: «Nerīkojies ar maniem kalpiem, tie tev nekā laba nedarīs.» Reiz pie Jēkabsona atnācis viens nabaga kaimiņš un lūdzies, vai šo arī nevarētu pamācīt, kā tikt pie mantas. Jēkabsons ir arī ar mieru tam palīdzēt un stāsta: «Aizej trīs naktis uz tiem krustceļiem, kas atrodas Melnezera kroga tuvumā. Pirmā naktī pūtīs stiprs vējš, otrā būs jau stiprāks, bet tur vēl nebūs tā kunga, kas cilvēkiem dod mantu. Trešā naktī pūtīs barga vētra un tur tad nāks mans kungs, kas tevi pamācīs.» Nabaga kaimiņš divi naktis gan izturējis uz krustceļiem to stipro vēju, bet trešo nakti vairs nedrīkstējis tur iet un gaidīt melno kungu. Tā nu viņš arī neticis pie cerētās mantas.

Kad vecais Stotu saimnieks nomiris un to, kā parasts, ar dievvārdiem tuvinieki pavadījuši uz kapsētu, tad pie zārka pieskrējis velns, sagrābis Jēkabsona 1īķi rokās un aiznesis to uz Elles puriņu, kas atrodas pie Stotu mājas. Velns viņu esot iesviedis trešajā atvarā, skaitot no Stotu mājas puses. Mirušais burvis vēl tagad atrodoties tai pašā atvarā.

Ar teiku ir saistīta arī tā paša Jēkabsona raktā Stotu mājas aka. Dienu akas ūdens esot zaļā krāsā, pretīgs un dzeršanai pavisam nederīgs, bet naktī ūdens paliekot gluži tīrs un ar patīkamu garšu.