Senāk Iesteniekos bijis liels burvis, Strautiņš. No tā visi sargājušies tikpat kā no niknas sērgas. Reiz nelaiķa Dziedzeŗu saimnieks ganījis rudzu malā zirgus. Ganot, ganot - ieraugot piepēži: lien viens no rudziem ārā. Apskatoties labi - vai tēte! - tas jau lielais burvis Strautiņš, buŗ rudzus! Bet kāds tas šoreiz pārvērties: galva pēc Strautiņa gan būtu, bet kāja viena pēc zirga, otra pēc govs un aste liela liela arī pēc govs. Dziedzeris sācis mukt un nezin, kur tad Strautiņš palicis, kur ne.

P i e z i m e. Še redzam, ka burvis parādās velna izskatā, kā dara arī veļi. Tas tomēr nenozīmē, ka velni, veļi un burvji nebūtu šķirami, kā domā daži rakstnieki. P. Š.