Godu divdesmit tam atpakaļ myusim pat beja izlauzti rudzi, Muosa beja jaunuoka par mani un nikuo nazynuoja nu rudzu lauzšonas. Pļaunam mes rudzus, izlauztī rudzi goduos juos borā, jei i nūpļaun. Tikkū jei nūpļuovja tūs izlauztūs rudzus, kai jū sagiva brīsmīga suope: rūkas lauž, ka pacīst navar. Atvad jū uz sātu, suok dūt šaidas taidas zuoles, aizbrauc pi būrim, bet nivīns navarēja jai leidzēt. I šudiņ bēdīguo cīš rūku lauzšonas suopi un ar lobū rūku pavysam nikuo navar - struoduot. Lai Dīvs nadzemdej nivīna rudzu lauzēja pasaulī. Kai jau seņuok varēja vysu ītaisīt, tod bails beja nu vysom lītom, a jau izlauztūs rudzus pļaut kotrs sorguojas.