Pi mums nu aglyunīšim beja atbraukuši bolku vedēji un stuostīja, ka vīnu reizi vīns nu jīm vedis baznīckungu da sliminīkam. Brauc jī pa ceļu - verās, ka vīns puiss ar brili golvā, leikoj pa rudzim. Baznīckungs soka: «Kū tī tys cylvāks rudzūs dora?» - «Nazynu,» atsoka vedējs, pībrauc tyvuok, baznīckungs pasoka nūturēt zyrgu. Jis nūtur zyrgu, tūreiz baznīckungs soka: «Dīvs paleidz!» Tik baznīckungs pasacīja: «Dīvs paleidz,» cylvāks, kurs leikuoja pa rudzim, tyuliņ sačupa un palyka nakustūt uz vītas. Vedējs izkuopja nu zyrga un aizguoja pasavērt, kas ar tū cylvāku nūticis. Daīt kluot - redz: cylvāks sasteivējīs sēd rudzūs nadzeivs. Aizīt ari baznīckungs apsavārtu - jā, nadzeivs cylvāks, rudzi vysapkuort izlauzīti. Tys rudzu lauzējs bejis būrs, jis jau gribēja saiminīkam izdarīt kaidu nalaimi, bet kad būrus dorbā puortrauc, pasoka jīm: «Dīvs paleidz!» tod tī par reizi nūmierst. Redzi, Dīva spāks ir stypruoks par valna spāku.