Vienam saimniekam dzīvojis kaimiņos ļoti skaudīgs nāburgs, kas bijis burvis. Reiz saimnieks apskatījis vakarā savu māju un ieraudzījis tur svešu cilvēku staigājam. Saimnieks to noturējis par zagli, bet te .ieklausījies, ka svešais kaut ko pie sevis runā. Saimnieks nu viņam paslepeni pielīdis, lai noklausītos, ko tas tur dara. Par lielu brīnumu saimnieks uzreiz pazinis, ka svešais cilvēks ir viņa paša nāburgs. Šis nu runājis: «Par robežu lai zviedz un krāc tavā stallī!» Ar šiem vārdiem viņš metis tur koka sprungulus zemē. Saimnieks tūliņ sapratis, ka nāburgs ir atnācis viņa zirgus noburt. Kad burvis aizgājis, tad saimnieks apskatījis un atradis tos taisni tik daudz, cik viņam bijis zirgu. Saimnieks nu gan negribējis burvim neko ļaunu darīt, bet tikai tikt vaļā no savas nelaimes. Viņš paņēmis sprungulus, aiznesis tos līdz kaimiņa robežai un pārsviedis tos pāri, atkārtodams tos pašus burvja vārdus: «Par robežu lai zviedz un krāc tavā stallī ! » Un tiešām burvim pēc kāda laika nonīkuši visi zirgi.