Reiz dzīvojuši vienā mājā divi pušelnieki, kas nesuši ziedus Maizes tēvam pie vienas liepas. Reiz abi pušelnieki aiznesuši Maizes tēvam olas. Pirmais pušelnieks aiznesis olas, nolicis pie liepas un lūdzies Maizes tēvu, lai otra pušelnieka rudzu druva «ar kūkāļiem noziedētu!» Otrs pušelnieks to dzirdējis. Viņš paņēmis pirmā pušelnieka olas, aiznesis uz māju, licis sievai pielikt klāt savas mājas olas un tās izvārīt. Pirmā pušelnieka olas apzīmējuši. Ataicinājuši pirmo pušelnieku un pacienājuši ar olām. Pirmais pušelnieks noēdis vienu olu, tā gadījusies otra pušelnieka; ņēmis otru, tā gadījusies sava. Kad pirmais pušelnieks to noēdis, tad sācis tusnīt un zvēlies gar zemi. Pēc tam viņš ilgi sagulējis slims. Bet otram pušelniekam nekad vairs rudzos kūkāļi neauguši.

P i e z ī m e. Grasēniešos A. P. uzrakstītā teikā (Etn. III, 1893. LP, VII, I, 692, 2) saimnieks izvārījis burvja olu un devis to pašam burvim ēst. Kā viņš to apēdis, tā tūliņ nomiris. A. Gari - Juone Kokorevas pagastā ir vēl piesūtījusi teiku, kur burvis apēdis tikai vienu kumosu no savas nestās olas un nomiris. P. Š.