Burvju traucēšana.

Vecos laikos Kalnaducku kūti piepesteļojis nezināms burvis. Reiz kūtī zem govu silēm atraduši vistu olas. Toreizējais saimnieks nebijis vis muļķis un olas krāsnī iekšā! Pēc maza laiciņa skrējis uz Duckām nāburgu saimnieks un lūdzies: «Piedod, mīļais nāburg', es tā vairs nedarīšu.» Saimnieks piedevis un izvadījis nāburgu no mājas ar godu. Pēc neilga laika kūtī atkal atraduši nomestu teļa kuņķi (māga ar iekšām). Saimnieks sanesis uz pagalma salmus un žagarus un atrasto kuņķi ugunskurā iekšā! Tad nu drīz vien plesku pleskām skrējis atkal nāburgs. Viņš bijis zils melns un lūdzies, lai dod dzert. Saimnieks to krietni izlamājis, bet dzert nedevis. Bet kalpa sieva, nekā nezinādama un ļaunu nedomādama, iedevusi tam dzert. Tūliņ nāburgs palicis vesels un aizgājis uz savu māju svilpodams. Pēc kādām dienām Duckas saimniekam nosprāgusi kaza. Reiz atkal kūtī atraduši aitas kāju. Atrasto aitas kāju saimnieks aiznesis uz riju un iesviedis rijas krāsns ceros. Bijis rudens un 1abības kuļamais laiks. Rijas krāsni vienmēr kurinājuši. Drīz vien dabūjuši zināt, ka nāburgu saimnieks vārguļojot. Saimnieks gan beidzot palicis vesels, bet viņam nosprādzis labākais zirgs.