Burvju traucēšana.

Reiz vienam saimniekam tāpatās kaimiņos gadījies buris. Buris piepesteļoš saimniekam vienreiz kūti, piepesteļoš otrreiz un saimniekam sākuši lopi nīkt un vārgt. Nu saimnieks akal tāpatās vaktēš un bīš un ilgi nevarēš trāpīt buri cie, kamē nu pēdīgi trāpīš ar'. Bet nu saimnieks štā strādāš. Ievēlis kūtī lielu kublu, palicis laktānu un pats palīdis apukšā un ta uzgāzis kublu sev virsū. Kā ta, ap pusnakti buris klā gan un ienācis kūtī, ka duris vie nočīkstēšas. Nu saimnieks atspēries un kublis atgāzies apakaļš un šis ar laktānu no kubla apukšas ārā. Nu sācis meklēt un izjaucis malu malas, bet no bura ne smakas. Nočartājies un gribēš jau iet uz istabu prom, bet pamanīš, ka pie duru stenderes daaugusi liela piepe un tās vakarā, ka saimnieks ienācis kūtī, pie stenderes nebīš. «Pagaču, putnī, nu tu esi manos nagos!» priecājies saimnieks, pie piepes klā un nolauzis no stenderes. Istabā saimnieks piepi ielādēš plintē un nodomāš tā, ko nu pa pašu naktsvidu blīkšināsies, bet no rīta pacelsies agrāku un ta plinti izšaus. Tā ar izdarīš un rītīnā, kā cēlies, tā ņēmis plinti, pagājies no mājas laukā uz nāburga pusi un izšāvis. Pašreiz nāburgu saimnieks darīš no kaudzes sienu vezumā. Kā saimniekam blīkšis, tā nāburgu saimnieks kūleniski no vezuma zemē un uz vietas pagalam.

P i e z ī m e. B. Skujiņa uzrakstījis vēl otru līdzīgu teiku no Aumeisteŗiem. P. Š.