Burvju traucēšana.

Nelielā atstatumā viens no otra dzīvojuši četri saimnieki. Trīs bijuši ļoti nabadzīgi, bet ceturtais bagāts. Nabadzīgo saimnieku zirgi bijuši vāji, ar lielu spalvu apauguši; vājās kaulainās govis devušas maz piena; aitām bijusi maza vilna, un tās vienmēr klibojušas un slimojušas. Bet bagātā straujie zirgi spīdējuši kā nomazgāti; treknās govis devušas daudz piena, un aitas staigājušas, kā lāči, ar lielu vilnu apaugušas. Bagātajam saimniekam bijis vecs tēvs; ko ļaudis turējuši par bogu tēvu (burvi). Reiz ziemassētku sestdienas vakarā vienā nabadzīgo saimnieku mājā bijusi pirts izkurināta. Uz pirti pērties nākuši arī no citām mājām. Bijis jau vēls vakars, drīzi pie pusnakts, kad pēdējās sievietes, no pirts nākdamas, ieraudzījušas kūtī uguni spīdam. Viņas pastāstījušas to saimniekam, kas tūliņ ar puišiem gājis uz kūti. Un -- tavu brīnumu -- kūtī ieraudzījuši bagātā saimnieka tēvu. Tas, jaunās vadmalas drēbēs saģērbies, ar mazām šķērītēm cirpis aitām no pieres vilnu. Kabatās bijusi jau spalva arī no govim un zirgiem. Vecītis ļoti iztrūcies, kad kūtī iegājuši puiši, kas šo tūliņ saņēmuši un veduši uz istabu. Istabā tam novilkuši jaunās drēbes un ar paša šķērītēm sagriezuši smalkos gabaliņos. Tad vecīti atlaiduši uz māju. Vecītis trīs gadus nogulējis slims un pēc tam nomiris. No tā laika kaimiņiem lopi labi padevušies, bet bagātajam sācis viss slīdēt uz leju: labība nepadevusies, lopi nīkuļojuši un slimojuši.