Burvji atgriezušies.

Vīnu reizi dzeivuoja puiss un mīļuoja būrt. Jis vysod ūtra laimei skaudja. Pavasarī, kad zemnīki apsēja teirumus, jis svīdja nūdaguli, vai otkon pats plyks vuoļuojas, lai zemnīku šņūres byutu plykas. Sadūmuoja jis īt un izsyudzēt sovus grākus. Izsyudz ari. Naktī jū nazkas ceļ un soka: «Ej svīd nūdaguli!» Tys atsakuortuoja vairuokas naktis un puiss guoja pi baznīckunga pēc padūma. Baznīckungs īdevja. treju kēniņu dīnu kreitu, svacaines sveces un pamuocīja: «Aizej uz šķyuni, jem cysu kyuli, apveļc drēbes un pakar, bet pats ap sevi ar kreitu apveļc riņķi, aizdedz sveci un palīc zam pūda, ka gaismas nabyutu, tad pats sēdi un lyudz Dīvu.» Puiss tai izdarīja, sēd šķyunī un gaida, bet pats nazyna kuo. Pusnaktīs ar zvonim atskrēja valni un dīumodami, ka ir pasakuorīs pats puiss, paši sevī nūrunuoja, «Kam jis bez gūda pasakuoŗa!»