Labvēlīgie burvji.

Dzīvājuši divi brāļi. Vecākais brālis taisījies precēties, jaunāko noņēmuši zaldātos un tas dienējis poļos. Kad pienākusi vecākā brāļa kāzu diena, tad jaunākais sēdējis poļu ciemā nobēdājies. Ciema saimnieks prasījis: «Kādēļ tu tāds noskumis?» - «Manam brālim ir šodien kāzas un es netieku uz kāzām.» -«Tev nu, laikam, gribas būt kāzās?» -- «Nu jā!» - «Tad taisies ! Pie klēts stūŗa gaida zirgs,» sacījis saimnieks. Zaldāts paķēris mēteli un gājis. Saimnieks iznācis tam līdz. Pie klēts stūŗa bijusi slota. Saimnieks stāstījis, kā lai dara. Zaldāts ielicis slotu kājstarpī un teicis: «Nu... ū!» tūliņ slota palikusi par skaistu ērzeli. «Op!» teicis zaldāts un ērzelis ar visu zaldātu pacēlies gaisā un vēja ātrumā skrējis uz kāzu namu. Pie brāļa mājas zaldāts teicis: «Tprrū!» un ērzelis apstājies. Zaldāts iegājis kāzu namā un padevis labvakaru. «Brālis atbraucis: brālis atbraucis!» viens caur otru saukuši kāznieki. Zaldāts klusējis, jo tam saimnieks aizliedzis runāt. Viņš ēdis, dzēris un līksmojies. Priekš pirmiem gaiļiem zaldāts izgājis no istabas, uzkāpis ērzeļam mugurā un noteicis: «O!» Ērzelis pacēlies gaisā un viens, divi! zaldāts bijis atkal poļu ciemā atpakaļ. Saimnieks nācis pretim un teicis: «Tas ir labi, ka tu darīji tā, kā es tev teicu. Ja tu būtu runājis, tad vairs atpakaļ netiktu.»