Labvēlīgie burvji.

Ceļa - vīri braukuši no pilsētas uz māju un šiem ceļā aptrūcies siena. Ceļa malā gadīsies siena kaudze. Vienc cela - vīrs sacīš: «Pagaču, pieturiet zirgus, es aizskriešu pēc siena.» Ceļa - vīri pieturēši zirgus un vienc ceļa - vīrs aizskrēš uz kaudzi pēc siena. Šis nu paņēmis krietnu klēpi, griezies no kaudzes no un gribēš iet prom. Bet kā atgriezies, tā ar palicis stāvam un neticis vais no savām pēdām no. Nu šis kliedzis citiem ceļa - vīriem: «Nāciet palīgā, es vais netieku no! » Pieskrēš vē vienc ceļa - vīrs un daķēries pirmam pie piedurknes un gribēš šo ecēt prom. Bet kā pieķēris nagus, tā ar pats vais neticis prom. Nu abi sākuši kliegt, lei citi nākot šiem palīgā. Vienc ceļa - vīrs bīš varēn stiprs un tas nu gāš klā lielīdamies: «Tādi kā knišļi, kā ņemšu ta tai vietā vais ne lāga slapuma nepaliks!» Nu tas trešais ar piegāš un gribēš šos abus raut no kaudzes no. Bet kā pielicis nagus, tā ar vais prom neticis. Visi trīs nu sasēšies. Bet pa tādu laicīnu nācis vecs vecis un gāš ceļa - vīrim klā. Vecis nu papriekšu krietni izsunīš ceļa - vīrus, ta katram laidis trīs reiz ar kūju pa muguru un siena zagļi tūlī tikuši vaļā.

P i e z ī m e. Zagļa maģisko piesiešanu var attiecināt arī uz iepriekšējo trešo apakšnodaļu par cilvēku nerrošanu, bet noziedznieku pārmācīšana ir tomēr drīzāk labdarība. H. Skujiņš ir uzrakstījis turpat otru variantu, kur igaunis krodzinieku piesējis par zagli. Teikas par zagļu piesiešanu esmu dzirdējis arī Raunā un divas tādas esmu vēl uzrakstījis no P. Zeltiņas Rīgā. P. Š.