Priekš kādiem 40 gadiem dzīvojis viens vīriņš, kas bijis izslavēts par lielu vārdotāju. Viņš pratis vārdot lopus, kas saslimuši ar vīvelēm, zinājis zāles pret čūsku kodieniem u. t. t. Reiz gani ganījuši lopus vienā purvā, kas esot saukts par čūsku purvu, jo tur esot bijis ļoti daudz čūsku. Meitenei esot bijušas kailas kājas un tādēļ tai iekodusi viena čūska. Kāja uzpampusi kā klucis. Meitene esot paģībusi un tikusi pārnesta mājās gluži bez samaņas. Mājinieki devuši dažādas zāles, bet nekas neesot palīdzējis. Te viņiem ienācis prātā kaimiņu vecītis pūšļotājs, no kura nu esot bijis pēdējais glābiņš gaidāms. Kad šis lūgts, vai nevarētu viņu nelaimē ko palīdzēt, tad vecītis tos mierinājis, lai nebaidoties, viss būšot labi. Viņš jau nu gan pret čūskas kodienu neko neizdarīšot, bet kad Dieviņš nākšot par palīgu, tad labi vien būšot, čūska pat dabūšot sukas par to bezkaunību. Vecītis uzlicis roku uz slimo kāju, pasacījis dažus nesaprotamus vārdus un kāja bijusi vesela. Pēc tam viņš sacījis: «Iesim nu uz purvu meklēt lielo grēkotāju!» Purvā aizgājis, vecītis izklājis zālē baltu lakatu un sacījis uz citiem: «Nu tikai skataities, ka viņa nāks še uz lakata un lūgs piedošanu.» No tuvējiem krūmiem sākušas līst ļoti daudz čūskas laukā, bet neviena nav nākusi uz lakata. Beidzot arī līdusi pati vainīgā un uz lakata uzlīzdama, nābadzīte, ļoti stipri locījusies, it kā lūgtu piedošanu. Vecais ar alkšņu žagaru labi samizojis un sacījis: «Palaidniece tāda, ko tu gāji kost bērnam?» Pēc tam viņš atlaidis visas čūskas un piesacījis, lai tādu palaidnību gan vairs nedarot. Un tiešām tai meitenei visā mūžā vaiŗs čūska nav iekodusi.

Kad vecais pūšļotājs miris, tad zeme un debesis griezušās vienā virpulī un lepni ozoli izrauti no zemes ar visām saknēm, pat kādās mājās piedarba jumts esot nonests. Ļaudis stāsta, ka Dievs dusmojies, ka viņš neesot savu burvju mākslu citiem izmācījis un neesot visas čūskas norājis, lai tās vairs nekostu nevienam cilvēkam.