Labvēlīgie burvji.

Šķas štuks noticis Krievzemē, vē tais laikos, ka zaldāti bīš izdalīti pa mājām. Katram saimniekam ta bīš jādo vienam zaldātam mājā rūme un tādus zaldātus, kas pa vienam saimnieku mājās dzīvāši, toreiz saukuši par sēdeņiem. Tas nu būtu tas bīš. Luk, tur bīš tā. Trīs mājas bīš no vietas. Divās mājās bīš pa zaldātam un trešā mājā dzīvāš saimnieks, tas bīš izdaudzināts par varēn lielu buri un šā mājā nebīš neviena zaldāta. Buris izdevis savu meitu pie vīra un vīkšis lepnas kāzas. Abus saimniekus buris aicināš uz kāzām, bet zaldātus neaicināš. Kāzu rītā vienas mājas saimnieks vīkšies uz kāzām un sacīš savam zaldātam: «Še nu tev pusstops šņaba, dzer un priecājies, bet uz kāzām nenāc. Tas saimnieks, kas savu meitu izdo, ir lielc buris, ja tu nelūgts aiziesi uz viņa kāzām, ta buris tevi noburs!» Tāpat sacīš otrs saimnieks ar savam zaldātam un iedevis šim ar pusstopu. Pirmais zaldāts dzēris šņabi, izdzēris pusstopu gandrīz jau pusē un palicis jau krietni priecīgs un iedomājies: ko vienc pats te dzeršot, aiziešot uz nāburgu māju pie otra zaldāta un abi kopā iedzeršot. Zaldāts ar visu šņabi aizgāš uz otru māju pie otra zaldāta. Tas otrais ar jau bīš savu pusstopu līdz pusei izdzēris un nu abi likuši katrs savu pudeli galdā un dzēruši, kamēr nodzēruši. Ta nu vienc zaldāts sacīš uz otra: «Nebūtu nu tas saimnieks buris, ta mēs pa vakaru varētu aiziet uz kāzām, vai nu kūjeniekos vai. Bet nu nevar iet, ka viņč mūs abus nenobur!» - «Ko, niekus!» sacīš otrs zaldāts. «Viņč nekā nevar padarīt. Nāc man līdz un tik uzpasējies: bez manas ziņas nekā neņem un skaties, ko es daru!» Abi zaldāti aizgāši uz bura kāzām. Ka. buris pamanīš, ka abi zaldāti ienāk kāzās neaicināti, ta tūlī traucies no galda augšā, paķēris pudeli un glāzi, gāš zaldātim klā un devis vienam pa priekšu. Pa priekšu gāš tas zaldāts, kas jau ar pats bīš lielc gudrinieks un zināš, ka to glāzi buris ir nobūris un kā to dzers, ta labi nebūs. Zaldāts neņēmis glāzes pretī un sacīš: «Saimnieks, dzer pa priekšu!» Bet buris pats nedzēris. Nu zaldāts šim izņēmis glāzi no nagim, izlēš zemē un tūlī uz grīdas iznākusi mella čūska un ielīdusi pagultē. Nu zaldāts sacīš, lei nu lejot šim šņabi. Buris ielēš, zaldāts izdzēris un ta devis otram zaldātam ar. Ta nu pirmais zaldāts lēš buram un kā šis izdzēris glāzi, tā tūlī izpļaudīš uz grīdas visus zobus no mutes. Buris sagrābis no grīdas savus zobus un sasviedis mutē apakaļ un zobi akal visi bīši kārtībā Nu zaldāts sacīš uz bura: «Vai tu gribi ar mani izspēkoties?» Jā, buris bīš ar mieru ar zaldātu izspēkoties. Ta nu zaldāts akal sacīš buram: «Vai tu noburt proti un izārstēt ar proti?» Jā, buris sacīš, ka šis protot noburt ar un izārstēt ar. Ta nu zaldāts sacīš, lei atnesot ruku. Atnesuši ruku un zaldāts sacīš, lei buris noburot ruku, kā tas viscaurēm esot mellc. Buris nobūris un ruks palicis viscaurēm, mellc. Ta zaldāts sacīš buram, lei noburot ruku apakaļ, kā tas viscaurēm esot akal balts. Buris būris un sacīš, ka nu ruks esot balts viscaurēm. Nu zaldāts griezis ruku pušu un rukam pats vidus bīš mellc. Ta nu zaldāts ņēmis ruku priekšā, nobūris viscaurēm mellu un attbūris akal apakaļ viscaurēm baltu. Bet buris tā nevarēš izdarīt. Nu zaldāts ņēmis buri zākāt visu nevisādīgi, ka šis nekāds buris neesot, kas mākot cilvēkus slimus pataisīt un apakaļ vesalus nevarot pataisīt. Un vē visādīgi zaldāts izsunīš buri un šis nekā ar nevarēš zaldātam padarīt. Pēdīgi nu zaldāts gāzis buram pa vienu ausi, pa otru ausi un smiedams aizgāš uz māju.

P i e z ī m e. Ši teika līdzinās III. sējuma 17. nr. pasakai (426-431 1.p.). P Š.