Labvēlīgie burvji.

Nepilnu versti uz dienvidiem no Gulbīša pusmuižas ir Apsārnu mājas drupas. Agrāk Apsānos dzīvojis ļoti negants saimnieks. Pie šā saimnieka saderējies godīgs kalps. Saimnieks kalpu visādi spīdzinājis, tam uzlikdams darbus, kuŗus viens cilvēks nevarējis padarīt. Kalps strādājis, cik varējis, un pacietis visus saimnieka bārienus. Vienā rudens naktī saimnieks cēlis kalpu augšā teikdams, lai ejot kult un gādājot, ka viss līdz rīta gaismai esot izkults, izvētīts un nolikts. Kalps aizgājis uz riju, sācis grūst seru piedarbā un bēdājies, kā varēšot viens pats riju izkult. Te rijā ienācis mazs vecītis un prasījis, ko šis bēdājoties. Kalps tūliņ izstāstījis vecītim savas bēdas. Vecītis teicis, lai nebēdājot nekā, šis esot nācis palīgā. Vecītis gājis ap sera čupu un skaitījis: «Graudiņi sevim, salmiņi sevim! Ram, tam, tam!» Tūliņ graudi no salmiem atšķīrušies, bet vecītis pazudis. Kalps labību aiznesis uz klēti un sabēris apcirkņos. Tad viņš gājis pie saimnieka un teicis, ka esot visu padarījis.

P i e z ī m e. V. Zacharska Rēzeknē ir uzrakstījusi gaŗu teiku, kur burvis jaunu vērsi pārtaisa par cilvēku, vienam vīram un sievai par dēlu. Šī teika, kā liekas. ir sabojāta pasaka. Skat. XII. sējuma 52. n-ru (388--393. 1. p.) P. Š.