Labvēlīgie burvji.

Senos laikos dzīvojis Gaujienas pagastā vecs buris. Kad tas jutis, ka drīz nāks nāve, aizgājis uz kapsētu un izracis pats sev kapu un kapa kājgalī iestādījis ābeli. Kad pārnācis mājā, tad pateicis, lai viņu, pēc nāves, aprok paša izraktā kapā un ka no ābeles āboliem lai ņemot tie, kas slimojot ar nedziedināmām vainām. Drīz vien buris nomiris un viņu aprakuši paša izraktā kapā. Otrā rudenī jau ābelei bijuši āboli. Kas slimojis ar dažādām grūtām slimībām, tie gājuši pie ābeles un norāvuši pa ābolam. Kas ābolu noēdis, drīz vien palicis vesels. Kas. vesels būdams, ēdis; tas smagi saslimis. Ābele stāvējusi kapsētā ilgus, ilgus gadus un ik rudeņus nesusi bagātīgi augļus. Tagad ābeles vairs neesot. Esot laikam nokaltusi vai arī citādi kā nonīkusi.