Reiz pārveduši Zlēcenieku pagastā vienu burvi muižā un nosprieduši to sadedzināt. Saveduši sārtam deviņas asis malkas un cēluši burvi tur virsū. Izdegusi visa malka, burvis nesadedzis. « Kad burvis tomēr manījis, ka vaļā viņu nelaidīs, tad pats sācis pamācīt, kā viņš sadedzināms. «Izvelkat,» sacījis viņš, «no devītās sētas posmas piemeju un iemetat to man blakus ugunī, tad es sadegšu.» 1zvilkuši piemeju, iemetuši ugunī, blakus lielajam burvim un tad tikai sācis degt. Bet sirds ir tad vēl nesadegusi - palikusi kāda bijusi. Tad pārgriezuši sirdi un atraduši tanī ledu un lopu spalvas (vilnu).