Gramzdas Nuļļa mājās dzīvojis burvis, kas visam apgabalam lielu postu darījis. Nevarēdami to vairs paciest, vecie Gramzdieši norunājuši viņu sadedzināt. Burvi ar aizsietām acim veduši uz soda vietu. «Kas tagad ies krustim pār ceļu,» saucis burvis, «tam acis izsprāgs kā pogas! » Ļaudis gribējuši izmēģināt - laiduši gaili pāri. Tikko gailis bijis ceļa vidū, tam spraugts! abas acis ārā. Visi izbijušies palikuši stāvot. Tikai pēc kāda laika rāmitiņām sākuši kustēties uz priekšu. No Gramzdas baznīcas soļu 130 uz dienvižiem, kur tagad vēl druvas vidū dažas priedes stāv, bijis jau sārts uzcelts. Burvi uzvilkuši uz sārta, piesējuši pie staba un pielaiduši uguni. Kamēr burvis dedzis, ļaudis ceļos nometušies, skaitījuši pātarus. Malka izdegusi, bet burvis, lai gan apsvilis, tomēr dzīvs. Kūruši vēl uguni, tam apakšā un tad skaņā balsī raudādami vienkopus skaitījuši nolūkam īpašu lūgumu. Bet nekas nelīdzējis - burvis kā dzīvs, tā dzīvs. «Ko mani te sutinat un žāvējat?» burvis beidzot teicis, pielūdziet labāki mani, es pateikšu, ar kādu malku mani varat sadedznāt.» Darījuši tā un burvis drīzi vien sabiris pelnos. No tā laika neesot Gramzdā vairs neviena burvja bijis.

P i e z i m e. M. E. Bērziņš Umurgā arī uzrakstijis teiku (VII, I, 698, 3), kur saķerto burvi nekā nevarējuši nogalināt. Zīlnieks devis padomu: «Burvja sirdī dzīvo pats vells. Tas tur guļ uz zirgu un lopu spalvām. Tikai tad burvi nonāvēsit, ja uzvilksit viņa siŗdij trīs krustus.» Kad tā darījuši. « burvis sasprādzis gabalu gabalos.» Burvja sirdi arī atraduši zirgu un lopu spalvas. P. Š.